Elektriskie skrituļdēļi ir transportlīdzekļi, kuru pamatā ir tradicionālie{0}}cilvēku darbināmi skrituļdēļi, taču tiem ir pievienots elektriskās strāvas komplekts. Elektriskie skrituļdēļi parasti tiek iedalīti divriteņu -piedziņas vai viena- riteņu piedziņā, un visizplatītākās transmisijas metodes ir: rumbas motors un siksnas piedziņa. To galvenais barošanas avots ir litija{5}}jonu akumulators. Elektriskie skrejriteņi pieder mazo{7}}riteņu transportlīdzekļu kategorijai, ko raksturo liels ātrums un liels attālums. Tie sastāv no stūres (stūres caurule, kāts), riteņiem un kājiņas, ko darbina atkārtoti uzlādējams akumulators un darbina līdzstrāvas motors.
Elektriskie skrejriteņi nav bijuši ļoti ilgi. 1993. gadā Vācijā parādījās produkts, kas apvieno tradicionālo skrejriteni ar modernu elektriskās piedziņas tehnoloģiju, kas tika uzskatīts par modernā elektriskā skrejriteņa prototipu. Pēc tam tas kļuva populārs dažās Rietumeiropas valstīs. Vēlāk tas izplatījās ASV un kļuva populārs ap 2000. gadu, kļūstot par jaunu transporta veidu Rietumvalstīs. Attīstoties mākslīgā intelekta tehnoloģijai, elektriskie skrejriteņi, kuros ir integrētas viedas tehnoloģijas, piemēram, tīkla informācijas datu apstrāde, GPS pozicionēšanas tehnoloģija un cilvēka-datora mijiedarbība, atkal ir kļuvuši par viedajiem elektriskajiem skrejriteņiem.
Elektrisko skrejriteņu vadības metode ir tāda pati kā tradicionālajiem elektriskajiem velosipēdiem, tāpēc vadītājiem tos ir viegli apgūt. Tie ir aprīkoti ar noņemamiem un salokāmiem sēdekļiem, un ir vienkāršākas struktūras, ar mazākiem riteņiem, kā arī ir vieglāki un ērtāki nekā tradicionālie elektriskie velosipēdi, ietaupot ievērojamus sociālos resursus. Pēdējos gados ar litija baterijām darbināmie elektriskie skrejriteņi ir strauji attīstījušies, radot jaunas prasības un tendences.